Lietusūdens apsaimniekošana: problēmas un risinājumi

Lietusūdens apsaimniekošana: problēmas un risinājumi
Racionāli ūdens, arī lietusūdens uzskatāms par bagātību, kuras Latvijai netrūkst un kas ir jānovērtē. Taču tajā pašā laikā ūdeni negatīvi ietekmē saimnieciski ekonomiskā darbība un neprasmīgā apsaimniekošana. Plūdi Latvijā lietusgāžu laikā pilsētvidē un uz automaģistrālēm ir tikai acīmredzamā norāde uz nepieciešamību korekti sakārtot ūdenssaimniecību. Atbilstoši sakārtota lietusūdens apsaimniekošana ietver ūdens savākšanu, aizvadīšanu, attīrīšanu un novadīšanu ūdenstilpēs vai infiltrāciju. Ja kāda no šiem komponentiem trūkst, ūdens var kavēt vai pat uz laiku apturēt pilsētas ikdienas dzīves ritmu.
Ilgtspējīgas lietusūdens apsaimniekošanas iespējas Lietusūdens apsaimniekošana nav pietiekami izvērtēta ne padomju laikos, ne Latvijas neatkarības gados. Analizējot šā brīža situāciju daudzās pašvaldībās, Jelgavas domes Attīstības un pilsētplānošanas pārvaldes speciāliste vides politikas jautājumos Solvita Lūriņa min virkni uzdevumu, kas tuvākajā laikā gaida risinājumu: precīzi jādefinē, kura institūcija atbild par lietusūdens apsaimniekošanu un atbilstošo infrastruktūru; jānodala lietusūdens kanalizācijas sistēmas no saimnieciskās kanalizācijas sistēmām, jo šobrīd abas nereti ir savienotas. Latvijā būtu jāizstrādā daudzveidīgus lietusūdens apsaimniekošanas modeļus, balstoties uz Eiropas pilsētu pieredzi. Ilgtspējīga lietusūdens novadīšanas sistēma ļauj ūdeņus absorbēt un uzkrāt rašanās vietā (šim aspektam šobrīd Eiropā tiek pievērsta pastiprināta uzmanība), kas nozīmē lokālo uzkrāšanu, infiltrēšanu, cietā seguma laukuma samazināšanu. Nelielu lietus kanalizācijas baseinu izveide atvieglo piesārņojuma kontroli. Lietusūdens apsaimniekošana būtu saistāma ar pilsētas un ainavas plānošanu apbūvētajās teritorijās, kas ietver atklātu sistēmu izveidi šajās vietās, par lietusūdens akumulācijas objektiem izmantojot grāvjus, kanālus, ieplakas zaļajās zonās, dīķus, dabiskās upītes un strautus. Atpakaļ dabā novadāmais lietusūdens no urbanizētajām teritorijām nedrīkstētu atšķirties no tā, kāds tas būtu neapbūvētas vietas gadījumā. Tāpēc, cik iespējams, jāizmanto dabīgie hidroloģiskie un attīrīšanas procesi. SIA "Aqua-Brambis" vecākais inženieris Juris Laicāns uzsver, ka lietus kanalizācija ir viens no apdzīvotu vietu infrastruktūrai vajadzīgajiem elementiem. Šobrīd tiek pasūtīti dažādi pētījumi ar reāliem risinājumiem, kas novērstu tradicionālās lietusgāžu problēmas. Apjomīgi lietus kanalizācijas projekti ar mērķi uzlabot situāciju izstrādāti dažādiem Rīgas mikrorajoniem, Jelgavai, Jūrmalai, Bauskai, Cēsīm. Lai izvērtētu nepieciešamās lietus kanalizācijas kapacitāti un vajadzības nākotnē, projektu izstrādē ņemti vērā esošās situācijas analīzes dati un pilsētu attīstības ģenerālplāni. Atkarībā no šiem datiem tiek plānoti maģistrālie tīkli un apsaimniekošanas risinājumi un radīts investīciju plāns.
Alternatīvi risinājumi Jelgavas domes Attīstības un pilsētplānošanas pārvaldes speciāliste vides politikas jautājumos Solvita Lūriņa: "Lietusūdens apsaimniekošanu pilsētvidē atvieglo arī dažādas alternatīvās metodes, par kuru realizāciju būtu vērts padomāt, jo pēc Eiropas pieredzes tās efektīvi samazina lietusūdens radīto noslodzi kanalizācijas tīklos: infiltrācijas baseini; infiltrācijas grāvji un akas; ūdenscaurlaidīgi segumi; mākslīgās mitraines; grāvji ar veģetāciju; filtrējošās joslas; bioloģiskās uzkrāšanas ierīces; zālāju jumti.
SIA "Firma L4" projektēšanas virziena direktors Arnis Birzmalis: "Tā kā jau vairākus gadus ūdenssaimniecības sektora sakārtošanai tiek izmantotas Eiropas Savienības investīcijas (tai skaitā arī realizējot pasākumus, kas ietver lietusūdens kanalizācijas sistēmas atdalīšanu no kopējās kanalizācijas sistēmas) un pilsētu pašvaldības vai ūdenssaimniecības uzņēmumi ir paņēmuši kredītus šo pasākumu veikšanai, ir skaidrs, ka daļēji šo kredītu apmaksu veic iedzīvotāji. Tāpēc izmaksas par patērēto dzeramo ūdeni pieaug. Ja ir augstas izmaksas, būtu tikai loģiski, ka iedzīvotāji un ēku īpašnieki meklētu veidus to samazināšanai. Viens variants – rast iespēju augstas kvalitātes dzeramo ūdeni aizvietot ar zemākas kvalitātes ūdeni procesos, kuros nav nepieciešams tik kvalitatīvs ūdens. Piemēram, attīrītu lietusūdeni var izmantot: sanitāro mezglu skalojamās tvertnēs; veļas mazgāšanai; zālienu un puķu laistīšanai, kāpņu telpu uzkopšanai, arī ielu mazgāšanai. Šādu ūdeni iespējams savākt no ēku jumtiem un nosacīti tīrām teritorijām. Savākto lietusūdeni pēc tam var attīrīt līdz vajadzīgajai pakāpei." 
Lai izveidotu pareizu lietusūdens savākšanas sistēmu, ir svarīgi: pareizi aprēķināt lietusūdens apjomu; pareizi aprēķināt un noteikt nepieciešamo cauruļvadu diametru; vajadzīga vieta notekūdeņu novadīšanai (dīķis, upe, kanāls). Rīgas pilsētas lietusūdens apsaimniekošana Eiropas kontekstā Lietusūdens apsaimniekošanas problēmas Latvijas galvaspilsētā ir līdzīgas problēmām rajonos, tikai tās ir lielākas apjoma ziņā. Vērtējot Rīgu Eiropas pilsētu kontekstā, jāuzsver ne tikai modernie lietusūdens apsaimniekošanas risinājumi citās pilsētās, bet arī to kardināli atšķirīgā pieeja apsaimniekošanas finansējumam – līdzīgi kā par dzeramo ūdeni un siltumu, arī par lietusūdens apsaimniekošanu jāmaksā dzīvokļu ēku un sabiedrisko objektu apsaimniekotājiem. Lietusūdens apsaimniekošanu Rīgā un Eiropā vērtē uzņēmuma "Firma L4" speciālisti: projektēšanas virziena direktors Arnis Birzmalis, ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektēšanas virziena vadītāja Tatjana Bogačkova, projektu vadītāja Marika Ķērpe, kā arī firmas "Aqua-Brambis" speciālisti – vadītāja vietnieks, vecākais inženieris Guntars Maļina un vecākais inženieris Juris Laicāns. Rīgā ir vairāki ielu applūšanas iemesli. Viens varētu būt arvien pieaugošā lietusgāžu intensitāte, kā to lietusūdens apsaimniekošanai veltītajos semināros uzsvēruši ārzemju speciālisti no Vācijas un Holandes – valstīm ar ilgstošu pieredzi šajā jomā. Daži Latvijas speciālisti pauž viedokli, ka maģistrālie kanalizācijas tīkli Rīgā savulaik ir aprēķināti un projektēti, balstoties uz 20. gadsimta lietusgāžu intensitāti, pieļaujot, ka stiprākas lietusgāzes gadījumā notiek īslaicīga ielu applūšana. Dažkārt esošajiem lietus kanalizācijas cauruļvadiem pilsētas teritorijās ir pārāk mazs diametrs, kas nespēj caurlaist ienākošā lietusūdens apjomu. Tas veidojies vēsturiski, jo, paplašinot sistēmu, iepriekš izbūvētie maģistrālie kolektori netika pārveidoti – tiem tika pievienoti jauni tīkli. Dažos gadījumos kā labu mantojumu no padomju laika plānošanas var minēt lejtecēs izbūvētos cauruļvadus ar ievērojamo diametru, kas gan nespēj novērst šā brīža problēmas pilsētās, taču tika atbilstoši ieplānoti, rēķinoties ar strauju pilsētu attīstību un iedzīvotāju skaita pieaugumu. Izbūvētā sistēma Rīgā ir novecojusi, ko vēl varētu pieciest, jo lielākā problēma, kā liecina cauruļvadu TV inspekcija atsevišķos Rīgas rajonos, ir pat par 2/3 aizsērējušie cauruļvadi. Regulāra cauruļvadu tīrīšana, iespējams, nodrošinātu mazākus ielu applūdumus lietusgāžu laikā. Lietus kanalizācijas tīklu – gūliju, lietusūdens uztvērējkanālu, cauruļvadu, sūkņu staciju piesērēšana intensīvi notiek tieši ziemas laikā, kad ielas tiek kaisītas ar sāls un smilts maisījumiem. Lai samazinātu piesērēšanu, būtu jādomā par citu alternatīvu ielu kaisīšanai. Lokālās applūšanas iemesli mēdz būt arī ļoti vienkārši – notekā sakritusī augsne vai dažādie celtniecības materiāli rada aizsērējumu. Šobrīd Latvijā un Rīgā sistēmu apkopi un uzturēšanu iespējams veikt tikai par pašvaldības budžeta mērķdotāciju līdzekļiem, jo par to uzturēšanas darbiem netiek iekasēta tarifu maksa, kā tas ir ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas uzturēšanas gadījumā, līdz ar to apsaimniekošana reāli bieži vien aprobežojas tikai ar reaģēšanu avārijas situācijā. Lielā daļā Eiropas valstu par lietus kanalizācijas pakalpojumiem norēķinās tāpat kā par parastās kanalizācijas pakalpojumiem – atbilstoši noteiktajiem tarifiem. Šāda prakse jau daļēji ieviesta arī mūsu kaimiņu valstī Lietuvā. Sistēmas ir dažādas: īpašnieki maksā atkarībā no zemes gabala lieluma, no cieto segumu un jumtu apjoma – jo to vairāk, jo lielāka maksa. Citur ir definēts, kādu lietusūdens daudzumu iespējams novadīt no kvadrātmetra platības, bet, ja nekustamā īpašuma attīstības projekts paredz pārsniegt konkrēto daudzumu, papildus jāmaksā pašvaldībai, jo tai attiecīgi jāinvestē lielāki līdzekļi lejtecēs tīklu izbūvē. Taču projektu attīstītājiem iesaka ieviest alternatīvus risinājumus un videi draudzīgas tehnoloģijas, kas palīdzētu samazināt lietusūdens apsaimniekošanas izmaksas: uzkrāt lietusūdeni rezervuāros un izmantot laistīšanai, izveidot dīķus vai rezervuārus uzkrāšanai, no kuriem ūdens pakāpeniski tiek aizvadīts kanalizācijas sistēmā, kad lietus ir beidzies un sistēmā vairs nav pārslodzes. Tie ir mehānismi, kas finansiāli iedrošina cilvēkus izmantot ūdeni uz vietas, mazinot plūsmas ietekmi uz lejteci. Rietumu valstis attīsta arī citu plānošanu ielu tīklam jaunajos rajonos, veidojot nevis regulāru režģi, bet izvietojot ielas radiāli; tas palīdz radīt lielākas zaļās zonas ar atbilstošu dabīgu lietusūdens infiltrāciju, samazinot slodzes pilsētas maģistrālajos tīklos. "Firma L4" speciālisti pauž viedokli, ka salīdzinājumā ar citām ES valstīm Latvijā vēl ir jāsakārto likumdošana lietusūdens kanalizācijas jomā, precīzi definējot: projektēšanas nosacījumus (piemēram, cik intensīvos lietusgāžu apstākļos ir pieļaujama teritoriju applūšana un cik ilgā laikā ūdeņiem jāaizplūst no ielām); apsaimniekošanas nosacījumus. Eiropas valstu pašvaldībās skaidri noteikts, kādos lietus intensitātes apstākļos un ar kādu varbūtību ir pieļaujama ielu applūšana, kā arī tās ilgums. Visi aprēķini veicami, balstoties uz šiem noteikumiem. Piemēram, izrēķināts, ka izdevīgāk ir pieļaut teritoriju īslaicīgu applūšanu aptuveni reizi gadā vai piecos gados, nekā būvēt liela diametra kolektorus, lielas jaudas sūkņu stacijas, lietusūdens attīrīšanas iekārtas, kas reāli ar pilnu jaudu strādās reizi gadā vai 5 gados, bet prasīs ne tikai augstas būvēšanas, bet arī ekspluatācijas izmaksas. Latvijā salīdzinoši ar Eiropu lietusūdens savākšanas sistēmām šobrīd un pēdējos 7–8 gadus nav pievērsta liela uzmanība, jo vairāk tiek domāts par iedzīvotāju nodrošināšanu ar kvalitatīvu dzeramo ūdeni un sadzīves kanalizācijas sistēmu izveidošanu blīvi apdzīvotās vietās. Rezervuāra izbūve – plānveidīga notekūdeņu aizvadīšanas iespēja Rezervuāru izbūve, kas paredzēti liela apjoma un strauji pieaugoša ūdens daudzuma uzņemšanai, Eiropā sākta 20. gadsimta 80. gados. Lietus laikā strauji pieplūstošo ūdeni uzkrāj rezervuārā, bet uz attīrīšanas iekārtām aizvada pakāpeniski, nepārslogojot tīklu un kolektorus. Rezervuāros iespējams atsevišķi uzkrāt lietusūdeni vai kopsistēmas kanalizācijas notekūdeņus. Daugavpilī šobrīd tiek realizēta kopsistēmas notekūdeņu rezervuāra izbūve, lai atrisinātu divas būtiskas problēmas: novērstu neattīrītu notekūdeņu nonākšanu Šūņupē un pilsētas applūšanu lietusgāžu laikā. Apjomīgā rezervuāra tehnisko projektu izstrādāja "Aqua-Brambis", risinot funkcionālos uzdevumus kopā ar iespēju rezervuāra darbību padarīt pēc iespējas enerģiju taupošu, lietojot modernas Vācijas un ASV tehnoloģijas. Maļina: "Rezervuārs ir akūta nepieciešamība Daugavpils ūdenssaimniecības sakārtošanas procesā. Šobrīd (rezervuāra būvniecība vēl nav pabeigta) sūkņu stacijas jauda ir pārāk maza, lai lietusgāžu laikā pārsūknētu visu notekūdeņu daudzumu, tāpēc daļa dabiskajās ūdenstecēs nonāk neattīrīti. Rezervuārā būs iespējams uzkrāt neattīrītos kopsistēmas notekūdeņus (lietusūdeni un kanalizācijas notekūdeņus) situācijās, kad to daudzums palielināsies īsā laika posmā. Notekūdeņu apstrāde notiks pamazām, kad plūsma samazināsies. Rezervuāra izbūve noteikti ir racionālāks pasākums nekā jaunas, lielākas jaudas sūkņu stacijas izveide, jo tas nozīmētu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu jaudas palielināšanu. Ja ūdeņus vajadzēs novadīt Šūņupē, rezervuārs papildus uzkrāšanas funkcijai darbosies arī kā notekūdeņu un tajā esošo suspendēto vielu atdalītājs. No jaunajām un enerģiju taupošajām tehnoloģijām var minēt vācu firmas "Steinhardt Wassertechnik" rezervuāra skalošanas tehnoloģiju, kuras darbību lielā mērā nosaka fizikas likumi, kam pakļaujas lielas ūdens masas. Rezervuārs sadalīts 3 koridoros, katra koridora galā ir speciāla, ar aizvaru nodalīta kabata, kurā ūdens nonāk vispirms, tikai pēc tam piepildot koridorus. Kad ūdens no koridoriem tiks izsūknēts, ar hidraulikas palīdzību atvērsies kabatu aizvari, un ūdens ar masu un plūsmas ātrumu aizskalos nosēdušās suspendētās vielas līdz sūkņu nodalījumam. Sūkņi novadīs ūdeņus tālāk līdz attīrīšanas iekārtām un drupinātājam, kas arī pieder pie jaunajām tehnoloģijām. Drupinātāja funkcija ir sasmalcināt ūdenī esošos rupjos piemaisījumus līdz tādai konsistencei, lai tos varētu pārsūknēt uz attīrīšanas iekārtām. Tradicionāli šos rupjos un dažādos piemaisījumus no notekūdeņiem atdala ar restēm, taču tās ir manuāli jātīra un jāapsaimnieko savāktie atkritumi, kas prasa gan laiku, gan resursus. Šobrīd Latvijā šī ir vienīgā tāda veida rezervuāra sistēma. Rezervuārs tiek izbūvēts no dzelzsbetona, tā gabarīti – 48x11x6 m." Gūlijas – pirmais etaps lietusūdens apsaimniekošanā Ūdens apsaimniekošanas speciālistu loks ir plašs, tikpat liels ir dažādu produktu un risinājumu piedāvājums. Parastam pilsētniekam acīmredzamais ūdens saimniecības komponents ir gūliju vāki, kas sastopami uz brauktuvēm, ietvēm vai parkos. Neredzamā daļa atrodas zem asfalta klājuma vai zemes. Gūlija ir pirmais etaps ūdens apsaimniekošanā, un jau šeit paveras vieta interpretācijām un tehnoloģiskiem uzlabojumiem. Padomju laika gūlijas joprojām ir pilnvērtīgas pilsētu ūdenssaimniecību sastāvdaļas – izgatavotas no betona, ar četrkantīgu čuguna restu vāku. Būtisks trūkums ir to statiskums. Sēžoties asfalta vai kādam citam klājumam, gūlijas vietā veidojas paugurs vai arī tā sēžas ātrāk nekā segums un veidojas bedre. Juris Spridzāns, Dr.sc.ing., "Uponor" valdes loceklis: "Mūsdienīgajām plastmasas teleskopiskajām gūlijām šis trūkums nepiemīt, tās "staigā" vienotā ritmā ar klājumu. Tehniski pilnvērtīgas plastmasas teleskopiskās gūlijas ir aprīkotas ar sifoniem un 70–300 litru rezervuāriem, kas paredzēti dažādu mehānisku nosēdumu uzkrāšanai; pilsētā tās galvenokārt ir smiltis, kam nebūtu vēlams nokļūt līdz kolektoram. Apsaimniekotāja uzdevums ir sekot līdzi gūlijas stāvoklim un kontrolēt, vai virs tās lietus laikā nekrājas ūdens. Ūdens uzkrāšanās virs gūlijas vāka ir signāls, ka sifons jāatbrīvo no smiltīm. Iekārtas know-how ir tās vienkāršā un racionālā uzbūve. Smiltīm sasniedzot noteiktu līmeni, sifons tiek nosprostots, un ūdenim nav iespēju tecēt uz kolektoru, līdz ar to uz pēdējo netiek nestas arī smiltis, kā tas notiek ar betona un citām gūlijām bez sifona – uzkrājoties pārāk daudz smiltīm, ūdens aizvades atvere netiek nosprostota un ūdens tek uz kolektoru jau ar smilšu piejaukumu. Populārākais un pieprasītākais izmērs ir 400 un 560 mm diametra gūlijas ar sifonu un 70–150 l rezervuāru smilšu nostādināšanai. Valstīs, kur zeme ziemā var sasalt dziļāk par 0,5 m (arī Latvijā), pareizāk būtu izmantot gūlijas ar monolītiem korpusiem, izgatavotiem no plastmasas vai betona. Latvijā tomēr grēko, izmantojot zemākas drošības pakāpes gūlijas un bez sifoniem. Projektētājiem aktuāls jautājums ir gūliju izvietošanas biežums, kas savukārt atkarīgs no gūlijas restes ūdens plūsmas caurlaidības spējas. 2006. gadā "Uponor" pasūtīja pētījumu uzņēmumam ŪZZI, kas, veicot praktiskus eksperimentus, pārbaudīja dažādu (padomju laikos un tagad izgatavoto) gūliju vāku ūdens caurlaidības spēju (sk. shēmu – Red.). Iegūtie rezultāti ir noderīgi lietusūdens apsaimniekošanas sistēmu projektos." Daži gūliju vāku veidi: kupolveida – paredzēti izvietošanai parkos, lai lapas nekrātos uz restēm, bet noslīdētu pa kupola slīpumu un netraucētu ūdens ieplūšanai gūlijā; vāki ar eņģēm – droši pret metāla zagļiem; apaļi vāki – izvietojami uz braucamās daļas un ietvēm; četrkantīgi vāki – piemēroti novietošanai gar ietvēm vai braucamo daļu. Labās prakses piemērs Ventspilī Atšķirībā no citām Latvijas pilsētām, kur bieži vien atbildība ir sadalīta starp diviem uzņēmumiem, Ventspilī par lietusūdens un sadzīves notekūdeņu kanalizācijas apsaimniekošanu atbild viens uzņēmums. Andris Kausenieks, Ventspils pašvaldības iestādes "Komunālā pārvalde" direktors: "Ventspilī ielas lietusgāžu laikā nemēdz applūst, kas skaidrojams ar regulāru gūliju, cauruļvadu un kolektoru apsaimniekošanu un tīrīšanu, ko veic pašvaldības uzņēmums "Ūdeka". Lietusūdens tiek novadīts vai nu uz meliorācijas grāvjiem vai Ventu, savukārt sadzīves notekūdeņi – uz attīrīšanas iekārtām. Lietusūdens un sadzīves kanalizācijas komunikācijas pilsētā ir nodalītas salīdzinoši nesen, veicot nopietnus infrastruktūras rekonstrukcijas darbus." Autore: AGRITA LŪSE "Latvijas Būvniecība" 2. burtnīca
=

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

SIA "Latvijas Tālrunis" aicina interneta lietotājus - portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un SIA "Latvijas Tālrunis" ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.

Nedēļas tēma

Aktuālie piedāvājumi

Aktualitātes